Print

Kauja pie Knipskas

Original Text

Kambarī, kurā uzglabājās skolnieku lādītes un maizes kulītes, pašā dibenā sēž veselīga, paresna māmiņa, brūnu sakšu ap pleciem, vilnainu pirktu lakatu ap galvu, un skatās, kā viņas dēlēns strebj zīdeni. Pie loga, kura rūtis ir neskaidras, apputējušas, stāv zēns pelēkos vadmalas svārkos, ceļgalos salāpītās biksēs, lielās, nošķiebtās pastalās. Viņš skatās pa logu uz pagalmu, kur drūzmējas zēnu bars, un reizēm pašķielē uz kubuliņu, iz kura viņa tuklais biedrs strebj zīdeni.

„Vai tēvs man no Rīgas ko atveda?“ zēns kubuliņā pupas zvejodams, māti jautā.

„Te jau ir... gandrīz vai aizmirstos...“ Māmiņa izvelk iz kabatas nazi.

Zēns nosviež karoti pie malas, noslauka rokas draniņas stūrī, uz kura atrodas maizes kulīte, un ķer pēc naža.

„Vai tik ir piskars? ... Es tēvam pieteicu, lai pērk piskaru, tie citi naži neder nekam...“

Māte pasmejas, lasa uz drāniņas maizes drusciņas un ieber tās mutē.

Zēns atvāž jauno salieceni ar melni spīdošu spalu. Asmenis tik laistās vien...

„Ir gan piskars... Vajag tik labi iztecināt, uz galodiņas patrīt... Cibiņ, palūk, kas par varenu...“

Bālais zēns domīgi pienāk, paskatās ar vienu aci uz nazi, bet liekas, ka žīdenis tam vairāk patīk.

„Vai tu esi ta jumiķa Cibiņa dels?“ māmiņa jauta.

Bālais zēns klusē; lupas tam nodreb. Viņš grib aiziet.

„Nāc nu tu ar’, pastrebies! Ko tu tāds bailīgs...“

Bālais zēns pienāk, apsēžas un nedroši tver pēc karotes! Roka dreb...

„Ko tu!... manu karoti... es pats vēl gribu strēbt! ..“

Zēns, ar apaļiem, sārtiem vaigiem, puķaino kaklautu, jauniem, gandrīz pēc modes izšūtiem svārkiem un gariem zābakiem, iebāž nazi kabatā un sāk atkai strēbt! ..“

„Strēb vien, dēliņ, streb... Bus jau abiem diezgan...“

Bālais zēns pieceļas un domīgs aizvelkas.

„Kam tad tu, dēliņ, viņu tā? ..“ māmiņa nogauž.

„Ē, ko tas lempis! ..“

Brītiņu valda klusums.

„Vakar tēvs atbrauca,“ māte uzsāk, «pašlaik ēdām vakariņas... Zultans sāka riet. Domājām: nu ir tēvs no Rīgas klāt... Kā tad! bija ar’! ..“

„Vai Ernestam pijoles atveda? ..“

Māte pasmejas.

„Laikam gan šoreiz nekā...“

„Tad vasarā atkal no pieguļas nekā; nevar ne meldiņu uzspēlēt. Un pa svētdienas vakariem tāpat... Briedīšu Kārlis čīgā kā Rīgas muzikants... Nu, mēs tam zeļļam gan parādīsim... Staigā apkārt kā liels vīrs, — cepure uz vienas auss!... Jā, kas tad ir ar cepuri: vai tēvs man jaunu cepuri atveda? ..“

„Nē, dēliņ!..“ Ernestam gan... Viņš jau ir ve cāks un pelna pats maizi. Nākoša rudenī jāiet pie Dieva galda...“

„Ko? Ernestam... Ja man ta cepure pases, tad nu gan es viņu paņemšu... Ernestam cepuru diezgan. Tā jērene ziemā gluži laba, tikpat kā jauna. Un vasarā... viņam gluži branga vasaras cepure...“

„Dariet, kā ziniet,“ māte teic, „es tur nekā nevaru teikt, lai tēvs... Bet tu gan, Pēterīt, varētu ar savu cepuri vēl veselu gadu iztikt...“

„Jā, jā! Es arvienu esmu tas sliktākais... Man nekā nevajag... Ernestam viss...“

Pēterītis nosviež karoti un savelk dusmīgu seju.

„Nemācīšos, edz, ka nemācīšos!... Dauzīšos un bļaušu pilnā kaklā... I nieka cepures man nevar nopirkt...“

Vui, dēliņ, kads tu esi... skolotājs tevi ieliks kaktā...“

„Ē, šis kakta licejs! pats ir...“

Pēterītis apklausās, vai tik kāds neklausās.

„Vai tik tas Cibiņš te nevaktējaš? ..“

„Vui, Pēterīt, kāpēc tu viņu aizdzini? Ko tad viņš tev Jauna darīja? ..“

„Ē, tas ir liels maita... Viņam lieliski patīk, kad skolotājs tam saka: ,labi, labi... Tad tas acis vien mirkšķina...“

„Viņš laikam labi mācās, bet tu, kā man liekas, esi palaidies slinkumā...“

„Es?!“ Pēterīts, caur nāsīm dusmīgi svilpodams, atcērt, „ko tu teici, es? ..“

„Jā, tu!“

„Es?!“

„Ja, tu esi slinks... Kurpnieks tev rudeni pataisīja i jaunus zābakus, skroderis izšuva jaunus svārkus... Un tēvs tā priecājās: nu Pēteris labi mācīsies!... Bet nekā! mans Pēterīts danco tik uz vienas kājas! ..“

„Kas tad tie par zābakiem? Tie Vilnīšam pašam ir jāuzmauc galvā! Papēži nošķiebušies, āda sarkana ... Diezin, vai binzoles ir ielicis? ..“

„Ko nu tu par Vilnīti runā: tas nu gan ir kurpnieks!... Viņš iztaisīja gan zābakus labu labos. Bet tu tikmēr brauņājies gar akmeņiem, skrej pa tīrumu tīrumiem, kamēr zābaki beigti... Mani zābaki stāv jau trešo gadu, čīkst vien, kad uzmin...“

Pēterīts pasmejas.

„Diezin, kam tev tās čīkstoņas vajadzēja... Neesi jau nekāda jauna meita...“

Māte ari pasmejas.

„Saki Ernestam, lai viņš nedomā ņemt jauno cepuri! Tā ir mana! ..“

„Nu, labi, labi! .. Bet ej rtu, mācies, dēliņ, mācies gan! Nedari mums vecākiem kauna... Tā kā toreiz, kad mācītājs bērnus pārklausīja... Še, divdesmit kapeikas, ko papīru nopirkt...“

Pēterīts paķer naudu, noslauka ātri muti.

„Ko — mācītājs!... gan es zināšu...“

Pēterīts izšmauc ārā, mātei lāgā ne ar Dievu neteicis.

„Ak, dēliņ, dēliņ!“ māte nopūšas, „tavas dienas vēl priekšā...“

Viņa aizvāž kubuliņu, iesien to drāniņā, un, aizsaini rokā, aiziet...

 

Skolas istabā, aiz krāsns, pa brīvstundu, Pēterīts šodien spēlē lielu lomu. Viņa nazis iet pa roku rokām un tiek apbrīnots.

„Smalks piskars!“ viens piezīmē un uzpūš asmenim dvašu. Asmenis apsvīst.

Pēterīts zēnam iegrūž piduku sānos.

Ko tu? vai tu nezini, ka nazis ir norūdīts kā vajag... Un tu viņam laid siltumu virsū...“

„Diezin, vai tik ir piskars?“ kāds cits šaubās un aizlien aiz biedru muguras, baidīdamies, ka Buņģu Pēterīts nesāk ar dūri pierādīt sava naža īstenību.

„Ko tu zini,“ Buņģis noskaišas, „vai tu domā, ka visiem nazis ir iz parastas dzelzs, kā tev!... Ekur ir nazīts !..“

„Cik tad viņš īsti maksā?“ jautā zēns pelēkiem svārkiem, kuros iešūtas daždažādas pogas: uz krūts liela, balti dzeltena — no kaula, drusku zemāki melna kaučuka un pret vēderu alvas bikšu poga.

Buņģis drīz savāž, drīz atvāž nazi, it kā izmēģinādams atsperi, bet pie tam viņš pārdomā, cik gan viņa nazis varētu maksāt.

„Rubulis būs par daudz!“ viņš pie sevis prāto.

„Astoņdesmit kapeikas,“ Buņģis cieši noteic, „Rīgā pirkts…“

„Astoņdesmit! a—ū!“ zēns daždažādajām svārku pogām smejas. «Astoņdesmit!... Par astoņdesmit kapeikām var divus tādus piskarus dabūt un vēl labākus. Vajaga tik prast diņģēties. Žīds prasa rubuli, soli viņam trīsdesmit kapeikas... Galu galā viņš atdod...“

„Ej vien nopērc par trīsdesmit kapeikām īstu piskaru,“ Buņģis atņurd.

Viņš iebāž nazi kabatā.

„Nu, Ģeņģer, kas ir? — iesim!“ Buņģis mēteli vilkdams izsaucas un paņem cepuri.

„Uz kurieni?“ zēns daždažādajām pogām jautā.

„Kas tev par dalu? To mēs paši zinām! Nu, Ģeņģer, Platais, iesim! ..“

Buņģis, Geņģers, Platais, noslēpumaini čukstēdami, aiziet...

Geņģers ir muižas pusgraudnieka dēls, bāls, garš, linu baltiem, gariem matiem. ledams viņš ļogās, it kā kad gribētu gar zemi zvelties.

Platais ir saimnieka dēls, brūniem matiem, drūmu pieri, nebēdīgām acīm. Mēteļa kabatas tam lieliski uzpampušas. Tajās viņš uzglabā šādus tādus papīrus un vecus katūna lakatiņus, kurus tas izlieto kā mutes autiņus. Viņam allaž liels cīniņš ar biksēm, kuras arvien šlūd lejup.

Visi trīs iet uz tuvējo mežiņu, aiz nabagu mājas. Mežiņā tie nolien biezienā, aiz paegļiem. Visi trīs apsēžas uz nocirstas priedes. Geņģers un Platais izvelk iz kabatas mazus kalķīšus.

„Man te vēl ir papirausi!“ Buņģis toš un rakņājas pa krūšu kabatu.

,A, papirausi! dod šurp!..“ Geņģers izstiepj roku, „tīrs blēdis! vakar teici, ka papirausu vairs neesot...“

„Vakar? Tas bij vakar! Bet šodien man ir!“ Buņģis saka, „nu nav vajadzīgs taupīt: māte man iedeva griveņiku. Var atkal iegādāties jaunus. Geņģer, tu man pirmdien gar krogu nākdams atnes! ..“

Buņģis izvelk pakiņu ar papirosiem. Visi trīs aizpīpo.

„Drusku putina, rīt būs laba pikošanās!“ Buņģis saka un spļauj pa jaunai modei: caur zobiem, lūpas atņirdzis, „vajag atkal sadot ,turkam’ par ādu... “

„Pērn jau pats biji ,turks’!“ Geņģers smejas.

„Kas par pērn! Pērn mēs visi trīs bijām ,turki’. Tagad esam ,krievi’ .. Bet mani jūs izvēliet par ,ģenerali’...“

„Dod man vēl vienu papirausu,“ Platais ar pilnu muti, drusku aizraudamies, runā, „tad es tev došu ,stimmi’...“

„Še,“ Buņģis pasniedz Platajam vēl vienu papirausu, „bet... tu zini: dabūsi vē1...“

„Gan, gan!“ Platais drošina Buņģi, „kas tad cits...

Tu būsi ,ģeneralis’ ..“

„Ak tu velns!“ Buņģis nospļaujas, „tas tik būs kautiņš!..“

Brītiņu visi trīs klusē. Zili dūmi paceļas pār zēnu galvām, pieņem daždažādus pūķainus veidus, kamēr vējš tos sarausta un izgaisina jauno egļu galotnēs.

Buņģis skatās, kā putenis aizvelk pamazām kāju celiņu un sapņo no rītdienas goda.

„Putina, rītu visādā ziņā sniegs būs mīksts...“

Platais spļauj vairāk reižu un savelk seju it kā uz vemšanu.

„Vai tas tiesa, Buņģi,“ Geņģers jautā, ar skaidu priedei mizu brauņādams, „ka tavs tēvs tevi gribot izmācīt par brūveri? ... Tā es dzirdēju ...“

„Ko? — par brūveri? Ē, labāk nerunā!... Es pats zinu, par ko es palikšu...“

„Par ko tad?“

„Par muižas kungu! ..“

„0-o!..“

Brītiņu atkal klusums.

„Kad tikai skolotājs vien vēlāk nesaož, ka mēs esam pīpojuši,“ Platais bažījas un skatās visapkārt.

„Vajaga tik labi izskalot muti, sakodīt zobiem skujas, — tad ne velna nevar zināt...“

„To jau es zinu! nekā nepalīdz! ..“

„Vajag aizturēt elpu, kad skolotājs pienāk tuvāk, vajag elpot uz iekšu,“ Geņģers piezīmē.

Buņģis paloka galvu, piekrizdams Ģeņģera domām.

Atkal visi trīs klusē. Vējš lēnām gaudo pa paegļu apakšu. Egļu galotnēs švīkst un šalc, drīz tuvāk, drīz tālāk. Zēni cits pēc cita nosviež papirosu galus sniegā un samin kājām.

„Man ta likās, ka it ka Rubuls zvanītu...“ Geņģers bažījas.

„Man ar’,“ Platais piezīme.

„Iesim...“

 

Buņģa pareģojums piepildījās. Laiks otrā dienā stipri atlaidās. Gaiss pildījās ar miglu. Starpstundās zēni paguva sviest sniega pikas uz jumta, no kura tad novēlās mazas lāviņas. Meitenes plaukšķināja rokām...

Žīds bija piebraucis skolas priekšā un piesējis zirgu pie staba. Geņģers iesvieda pirmais žīda režģos pāri brangus sniega klučus. Arī citi zēni izmēģināja roku. Zīda kaulainais melnis sprauslāja un raustījās vien. Janķelis pats, kurš ar skolotāja istabas meitu ķēķī tirgojās, izskrēja ārā un rokas plātīdams iebrēcās:

„Velne puike! ko jūs man zviezet tā sniege ieks nfane jescike! Es pateikse skolmeistere! Vai nevarēt labāk pātares skaitīt!...“

„Pātares, pātares! ..“ Geņģers smējās un sāka pa žīda modei pātarus skaitīt.

Žīds, bārdamies, iegāja atkal skolotāja pusē.

Zēni svieda pikas svešam melnam, pinkainam sunim pakal, kurš ošņādams, asti gurnu starpā iemiedzis, aiztecēja pa lielceļu.

Nedelnieks Rubulis zvanīja. Visi skolas bērni saskrēja klasē...

Bija pēdējā stunda priekš pusdienas. Viņa izlikās visiem, kuri uz nākošo sniega kauju priecājās, briesmīgi gaŗlaicīga.

Buņģis, kurš sēdēja uz otrā sola, starp Ģeņģeri un Plato, izskatījās gluži sašļucis. Viņš katru reizi nodrebēja, kad skolotājs, lēnām pa klasi apkārt staigādams, viņam tuvojās. Daudz reižu tas bij uzdevuma jautājienu atkārtojis: „Cik tad maksā divisimti piecdesmit pudi?“

Bet atbilde nenāca! Uzdevums bija viegls, bet tiklab Buņģis, kā arī Ģeņģers un Platais velti pie tā savas galvas lauzīja.

„Kad tik skolotājs mani bez pusdienas nepatur,“ Buņģis bažījās, „tad no kaujas nekā...“

Viņš nogaidīja, kamēr skolotājs pagriezās uz pirmziemniekiem, kur kāda meitenīte, puķainā katūna jakā, linu baltiem matiem, acis ieplētusi, burtoja:

„K—a—ka... k—a—ka... ķ—i—s ķis...“

Buņģis šo acumirkli izlietoja, apgriezās, pārliecās pār solu starpu un Cibiņam, kurš uz trešā sola sēdēja, čukstēja:

„Cibiņ, cik tev iznāk?“

„Tūkstoš’...“ Cibiņš nepaguva visa skaitļa pateikt, kad skolotājs atgriezās un uzbrēca:

„Cibiņ, ko tu...“

„Bu—buņģis...“ Cibiņš sabijies šļupstēja.

„Vadzi, Buņģi!“ skolotājs pavilka Buņģim drusku pie auss. Buņģis aiz kauna nosarka un piecēlās.

„Cibiņš prasīja cik man iznākot,“ Buņģis meloja un Cibiņš nobālēja.

„Klusu,“ skolotājs iesaucās, „jūs abi esiet palaidņi!

Cibiņš atradīja skolotajam iznākumu. Skolotājs pārskatīja izrēķinājumu.

„Pareizi,“ viņš teica, „tūlīņ nodzēs!“

Cibiņš nodzēsa rēķinu, pārlika rokas pār tāfelīti un šo to sāka pārdomāt. Sirds viņam sāpēja. Skolotājs viņu bija nosaucis par palaidni...

Viņš paskatījās uz krodzinieka dēlēnu, kuru tēvs, māte un skolotājs sauca par Luiji, bet skolnieki to lamāja par Ļūļīti. Ļūļīts sēdēja pie skolotāja galda, līdzās katedrām, zīžļāja cukura graudu, mirkšķināja acīm un šūpoja pagaldē kājas, kuras lepojās jauniem šņoru zābakiem.

„Kas tādam Ļūļīšam nekait padzīvot!“ Cibiņš domāja, viņš ēd, kā vien tam iegribas, un viņam cauru ziemu jāraksta tik skaitļi. Bez tam katram skolniekam tas jāliek labi aiz auss, ka Ļūļīts ir tas mazākais’, jaunākais, ar kuru ar apdomu jāapietas... Ļūļītim ir tūka svārki un biksītes, jauni puszābaciņi, — man veci kankarīši, salāpītas bikses un vecas nošķiebtas pastalas...“

Cibiņš atspieda pieri pret roku. Viņu pārņēma tas pats žēlums, kuru tas sajuta „Skolas-maizē“ lasot dziesmu: „Cūkas ganot Matīsiņam dziedāt vis negribējās...“

Buņģis pa tam bija tomēr izrēķinājis uzdevumu. Tikko viņš paguva to atrādīt, kad skolotājs, jau trešo reizi kabatas pulkstenī paskatījies, ātri uzkāpa uz katedra un salika rokas. Bērni piecēlās no soliem. Skolotājs skaitīja: „Visas acis gaida uz Tevi...“

Bet Buņģis lūkojās pa logu uz pļavu. Viņš paredzēja sīvu kauju ...

Pusdiena tika ātri paēsta. Citām reizām Buņģis apēda pāri gabalus šķiņķa, tik pat daudz maizes stūrus ar labu kārtu sviesta un balta piena, — kas vilkās vismaz pusstundu. Vēlāk viņš, citiem aiz muguras, kuri pulciņā sastājušies, pie sienas kartes studēja ģeogrāfiju, grauza sakaltušu, taukainu sieru, kas saprotams, samaitāja pie biedriem visas slāpes pēc zinātnēm.

„Kur ir, — kur ir Parīze? ..“ Cimdiņš prasīja un neskatījās, kad Rubulis tam pareizi rādīja, ne uz to pusi, bet skatījās, kā Buņģis grauza sieru...

Šoreiz Buņģis nokoda tikai pāra kumosus no aukstās putraimu desas, apēda, labāki sakot: aprija vienu sviestmaizi, noslaucīja rokas biksēs, aizcirta lādei vāku un tad izskrēja, ka nobrīkšķēja vien.

„Pagaid, pagaid!“ Geņģers iebrēcās. Viņš bija patlaban iz pudeles pienu dzēris. Steigšus tas vēl pielika pudeli pie lūpām un sūca. Baltas piles nolija tam uz svārkiem.

„Nav laika!“ Buņģis priekšiņā iesaucās, „jāiet uz karu... Nāc drīz! ..“

Gandrīz jau visi zēni bija aizsteigušies uz pļavu, kur pēc vecām skolas tradicijām katru ziemu tika uzcelts vai nu cietoksnis vai sniega vīrs, ap kuru tad „krievi“ ar „turkiem“ sīvi cīnījās.

Vispēdīgie, kuri no skolas uz turieni aizgāja, bija Geņģers, Cibiņš un Sapuliņš.

Sapuliņš bija pirmziemnieks, mazs, mazs resnīts, ar tukliem vaigiem, mazu deguniņu un labsirdīgām actiņām.

Viņš lāgā nevarēja patecēt. Zābaki tam nebija gluži pa kājai, un Geņģers ar Cibiņu gāja drusku par ātru.

Tikko Geņģers, kalnā uzgājis, pamanīja, ka zēni jau bija divos pulkos izšķīrušies, tas uzgavilēja, vicināja ar cepuri un devās pār tīrumu taisni uz Knipskas pļavu.

„Geņģel, Geņģel! pagaiti! ..“ Sapuliņš iebrēcās, „tāvi ut ,tulku’ puti! ..“

„Ej — tu! ..“ Geņģers atkliedza.

„Tibiņ, netklej tu viņam līdi! nāc tu mūtu paltijai palīdā!“...

Sapuliņš un Cibiņš gāja apkārt pa lielceļu uz Knipskas tiltu, uz kurieni viens „pulks“ patlaban atkāpās. Abi pulki bija jau vadoņus izvēlējuši. Kaujai vajadzēja tūlīņ sākties…

Kaujas lauks bija pļava, caur kuru tecēja, no rītiem uz vakariem, Knipskas upīte. Dienvidos pacēlās stāvs kalns, apaudzis priedēm, ziemeļos atradās birze, rītos šaura, dziļa aiza, stāviem, augstiem krastiem. Šo aizu skolnieki sauca par „Šipku“. Vakara pusē pļavai veda ar līkumu, gar tīruma malu, lielceļš — pār Knipskas tiltu.

Kad Cibiņš ar Sapuliņu pie tilta nonāca, tad kauja bija patlaban sākusies...

Salienas skolnieki pa laikam katru ziemu dalījās divos pulkos: „turkos“ un „krievos“. Zēnu guļamai istabai pašā vidū atradās krāsns, kuru siltuma vadus saturošā siena savienoja ar mājas šķērssienu, caur ko minētā istaba bija pa pusei pārdalīta. „Turki“ bija tie, kuri gulēja krāsnij dienvidus pusē. Pie „turkiem“ piederēja pirmziemnieki un neapdāvinātākie otrziemnieki, kuri atkal no jauna mācījās grāmatā lasīt, skaitļus rakstīt un baušļus skaitīt.

„Krievi“ pēc vecām skolas tradīcijām gulēja ziemeļu puse. Pēdējie bija vecākie skolnieki, kuri jau runāja krieviski un mācījās vēsturi.

Vismazākais vienreiz mēnesī starp „krieviem“ un „turkiem“ nakts laikā izcēlās sīva kauja. Par ieročiem derēja dvieļi, kuriem galos bija iesieti mezgli. Kam trūka dvielis, tas izlietoja dūri. Visnemierīgākais kakts bija tas, kur Buņģis gulēja. Dažreiz, kad skolnieki, nekā ļauna nedomādami, mierīgi apgulās, kad skolotājs „ar labu nakti“ teicis aizgāja, un Rubulis, kurš bija vecākais un gudrākais skolnieks, pie tam godīgas, rāmas dabas, nopūta lampu, — Buņģis sāka sviest pār krāsni, otrā pusē, uz „turkiem“ vai nu papīra kamoliņus, kurus tas papriekš labi krietni sakodīja un mutē saslapināja, lai taptu smagāki, vai ko citu, kas „turkus“ kairināja.

„Kas te man tos papīrus virsū sviež?“ kāds pirmziemnieks iekunkstējās.

„Nu, Buņģis! kurš tad cits! ..“ kāds piezīmēja.

„Buņģi! vai tu paliksi mierīgs?“ Rubulis, kurš atsevišķi, viens pats savā gultā gulēja, bārās, „nu rītā tu dabūsi atkal kaktā stāvēt! ..“

„Ko? Es? ... Es mierīgi guļu... lai saka Geņģers, vai es ko...“ Buņģis noņurdēja, pie kam pārsvieda pār krāsni mizas gabalu, kurš krāsni kurinot no malkas bija nodrupis.

„Taisni pa degunu!., kas te sviež? ..“ kāds pirmziemnieks iekliedzās.

„Nu, Buņģi! tu pats esi tas vainīgais!“ Rubulis iesaucās, „nu, nu... gan rītā...“

„Nudie’ es nekā nedaru!“ Buņģis, nevainīgs izlikdamies, gauda. Pa tumsu tas sagrābstīja kāda zēna pastalu, satina auklas ap to un tad pa roku galam laida pār krāsni...

„Vai, tu velns! nu ir galva pušu!“ kads zeņķis pusraudus ievaidējās.

Te uz kādas lāviņas pacēlās balts stāvs. Rokā tas vicināja dvieli ar mezglu galā. Gultas un lāviņas sāka čīkstēt. Balti stāvi iz „turku“ puses līda uz „krieviem“...

Rubulis, kurš uzmanīgi klausīdamies, bija pussēdu gultā piecēlies, paredzēja kautiņu. Viņš vilnainā segā satinies, palīda zem gultas un aizturēja dvašu. Pa tumsu atskanēja sitieni, lāsti, šņukstieni. Dažs labs ķipīts, kurš gultas galā bija nolikts, tika apgāzts. Ūdens vien nošļakstēja, kad kāds, iz gultas lēkdams, nelaimīgā vīzē apgāztajam ķipītim virsū uzmina... Ja mēnesnīca spīdēja, tad kautiņš bij jo sīvāks un turpinājās labu brīdi, jo tad ienaidnieks redzēja labāk ienaidnieku.

Beidzot viss tapa atkal klusu. Rubulis izlīda lēnām iz gultas apakšas, apgulās un pateica Dievam, ka tas bija ar veselu ādu palicis.

Šie paši „krievi“ un „turki“ tagad cīnījās pie Knipskas...

 

„Turki“ aizstāvēja Knipskas tiltu. Par velti „krievi“ no „Šipkas“ puses nākdami, mēģināja gurķus“ pārdzīt pār lielceļu. „Krievu“ sniega pikas skrēja simtiem pa gaisu, bet reti kāda no tām ķēra „turku“ galvu. Ienaidnieki vēl atradās par tālu viens no otra. „Krievi“ bija Buņģi izvēlējuši par „ģenerali“. Buņģis bija tiešām dūšīgs karotājs. Pašā pulka priekšgalā nostājies, viņš arvien vairāk tuvojās „turkiem“...

„Turku“ ģenerālis Ozoliņš bija patlaban dabūjis briesmīgu spērienu pa degunu, kad Cibiņš ar Sapuliņu pienāca. Viņš turēja sniega piku pie deguna gala. Uz sniega pikas pilēja asinis.

„Palīgā, palīgā!“ Ozoliņš, abus nācējus ieraudzījis, kliedza. „Cibiņ, Sapuliņ! Palīgā! Ko jūs stāvat, mutes ieplētuši? ..“

„Tibiņ, nu tik iet vaļā!“ Sapuliņš iekliedzās, paliecās, saspieda saujā sniega piku un svieda:.. Pika nokrita kādus desmit solus no Sapuliņa. Cibiņš pasmīnēja par Sapuliņa dūšību. Viņš vēl arvien šaubījās par vajadzību, piedalīties pie kautiņa.

„Kāpēc? ..“ Cibiņš domāja, „kāpēc sviest biedram pa galvu, kamēr tas dabū zilu aci, vai kamēr tam tek asinis iz deguna? ..“

Viņš arī pagājušā ziemā nebija pie kautiņa piedalījies. Cibiņš vēl nekad nebij otram sitis, nekad sajutis kaislīgas „cīņu jūtas“, kuras bija viņa biedrus briesmīgi pārņēmušas. Viņš nodrebēja: tas bija karš, ko viņš nupat redzēja…

Bet tad viņš sajuta atkal stipru ēstgribu, kura viņu dienām, jā – – jau gadiem mocīja. Un tad viņu pārņēma dusmas, brīnišķīgas dusmas: viņam vajadzēja karot...

Tur locījās viņa ienaidnieks Buņģis, kurš piku pec pikas meta „turkiem“ virsū. Patlaban viņš iezvēla Sapuliņam krietnu piku pa vaigu. Sapuliņš ievaidējās. Cibiņš sajuta to kā svētu pienākumu, iet Sapuliņam palīgā. Viņš gāja palīgā tam, kurš tika vajāts...

Sniega piku rokā turēdams, Cibiņš droši tuvojās Buņģim. „Turki“ brīnījās, ka bālais, lēnais Cibiņš uz reiz tik varonīgs tapis.

„Še tev!“ Cibiņš iekunkstējās un meta vienu piku pēc otras Buņģim acīs, tik Buņģim, Buņģim vien, — nevienam citam...

Buņģis atkāpās soli pēc sola. Viņa kareivji tam līdz. „Turki“ gavilēja.

„Tibinc ii mūtu jenelals!“ Sapuliņš brēca.

„Urrā! Cibiņ! Uz priekšu!“ „turki“ kliedza.

Un Sapuliņš, kurš bija lasījis turku kara aprakstus, iekliedzās: „Allā—il—Allā!“

„Allā—il—Allā!“ ,turki’ brēca, kuru dūša padarīja Buņģa kareivjus bailīgus.

„Generalis“ Buņģis muka. Bez cepures, pietvīcis — sarkans, elsdams un pūzdams tas nostājās pie „Šipkas“ un kliedza:

,„Šipku’ vajag aizstāvēt! Ne par kam ,turkiem’ neatdot!..“

Bet Cibiņš tuvojās bez bailēm, kluss, nopietns, jā, briesmīgi bāls, Buņģim un svieda tik Buņģim vien, nevienam citam – –

Buņģis nobijās. Tāda viņš Cibiņa vēl nekad nebija redzējis. Cibiņa iekritušās acis bija atdzīvojušās, kuru urbjošais skats Buņģim kā asmens sirdī griezās. Cibiņš arī bija pazaudējis cepuri. Viņš stāvēja Buņģim ļoti tuvu un vairs nesvieda, nezinādams, vai sniegt Buņģim roku un derēt mieru, vai savilkt dūri un sist? ...

Bet viņš vel nebija nevienam sitis – –

Te Buņģis atspērās, savilka pieri grumbās, saknieba lūpas un kā tīģeris uzklupa Cibiņam.

„Ko tu, pagāns, mani ar tavām ārprātīgām acīm biedē... Velns! Es tev gan! ..“ Buņģis kliedza, un Cibiņa rokas saturēdams, paspēra ar kāju Cibiņa kāju. Cibiņš nokrita uz ceļiem, gandrīz nemaz nepretodamies Buņģis sagrāba Cibiņu aiz apkakles un raustīja savu ienaidnieku kā spalvu, Beidzot viņš to pagāza gluži gar zemi, uzgūlās ar ceļiem uz Cibiņa, to mēdīja, izrāva viņam kreklu iz biksītēm un piedzina tam pilnu pavēderi ar sniegu...

„Mieru! met mieru!“ daži iesaucās. Bet Buņģis, uz to saucieniem neklausīdamies, sāka Cibiņam muti ar sniega piku berzēt.

Tagad Cibiņam pacietība beidzās. Viņš ieķērās Buņģim matos...

„Ak tu, pagāns! Man matus plūkt! Es tev gan parādīšu! ..“ Viņš sagrāba Cibiņu aiz svārkiem un no visiem spēkiem raustīja.

„Es tev gan, übadze, parādīšu!..“

Cibiņa svārkiem notrūka piedurkne. Izdēdejusē vadmala, kuru Cibiņa tēvs jau gadiem bija savos svārkos nēsājis un kurus māte savam dēliņam rudenī bija savārstījusi, izšķīda kā papīrs...

Cibiņš ievaidējās. Buņģis to atlaida. Cibiņš piecēlās sēdus un sāka šņukstēt.

„Palūk, kā ,turku ģenerāls’ raud!“ Buņģis smējās, meklēdams pēc savas cepures. Vispārīgā kauja bija pa tam mitējusies.

„Nelaudi vit!“ Sapuliņš, bikses raustīdams uz Cibiņu teica un uzlika roku uz pazeminātā biedra pleca, „nelaudi vit! Bungit il tīls lazbainieks!“

„Ko tu, smurguli, teici! ..“ Buņģis Sapuliņam uzbrēca, „labāk noslauki savu degunu!..“ 

Un Sapuliņš tiešām noslaucīja piedurknē degunu, par ko visi sāka smieties.

Daži brēca, ka kauju vajagot turpināt. Te atskanēja zvans. Rubulis tīrumā, uz akmeņa stāvēdams, zvanīja uz stundām. Buņģis bija viens no pirmajiem, kuri aizskrēja pār tīrumu uz skolu. Cits pēc cita aizsteidzās.

Sapuliņš vienīgai vēl palika pie Cibiņa.

„Sapuliņ, ej tu uz stundām!“ Cibiņš teica, „es nevaru… „Es iešu uz nabagu māju, pie’ galdnieka apsildīties, redzēs, ko tad... Ar šitādiem svārkiem es skolā nevaru rādīties... Jā skolotājs pēc manis prasa, tad stāsti patiesību...“

Sapuliņš, it kā negribēdams, ar bēdīgu sirdi brida pa dziļo sniegu uz skolu. Cibiņš meklēja pēc cepures.

To sniegā samīdītu atradis, viņš to izpurināja, un galvā uzlicis, vilkās lēnām uz nabagu māju.

Nabagu māja atradās lielceļa malā, starp skolu un Knipskas tiltu. Viņa bija, tāpēc ka lielākā dala nabagu, tie visnespējīgākie, bija nodoti pie kāda saimnieka kopšanā, pārdalīta uz divām pusēm. Vienā pusē dzīvoja pāris nabagu. Otru pusi kāds galdnieks bija no pagasta noīrējis sev par darbnicu.

Cibiņš iegāja pie galdnieka. Galdnieks pašulaik ēda launagu.

„E—e, kara vīrs!... nu laikam āda pušu...“ galdnieks, kāpostus strēbdams, pasmējās.

Cibiņš neteica ne vārda, apsēdās uz kādas kastes un kāri noskatījās, kā galdnieks strēba kāpostus.

„Kaut es arī dabūtu kādas pāri karotes...“ Cibiņš domāja un aiz kauna nolaida acis.

„Nu, vai tu neiesi uz skolu, ko te kverni!“ galdnieks bārās.

„Nevaru!“ Cibiņš čukstēja, asaras saturēdams, „nevaru...“

„Jā, kāpēc tad tu ej uz draci? Tā, lūk, ir laba mācība... Riba laikam ir pušu...“

Cibiņam nosalušais vēders lieliski sāpēja. Viņš sajuta dzinekli, kaut kur atgulties. Salīcis viņš iegāja kaktā, pie krāsns, un atlaidās uz ēveļu skaidām. No krāsns izplūda siltums. Tā maigums Cibiņu apreibināja.

„Nu, pagulies, pagulies!“ galdnieks teica, „es redzu, ka tu esi slims. Tik nesāc vien mirt... Ak, tu – – – kas tad tev tos svārkus tā saplosīja? ..“

Cibiņš gribēja teikt: „Buņģis...“ bet viņam pie krāsns palika tik labi, labi ap sirdi, ka viņš vairs nevarēja dusmoties. Viņš aizvēra acis. Snaudiens viņu pārņēma. Miegainā sapņu krēslā parādījās drīz Buņģis, drīz Sapuliņš. Tad viņš redzēja garo, laiski kustošos Rubuli ar zvanu rokā, tad skolotāju, kurš rokas uz muguras salicis, pa klasi staigāja. Vispēdīgi viņam parādījās māte, kā tā pie ratiņa do mīgi sež. Kaķīts tup tai pie kajam un kupri uzmetis, ņaud. Tad māte nopūšas:

 

„Pavēlies tavās mokās,

Tās grūti panesot,

Tā Debess tēva rokās...“

 

Viņš pats sevi redz gultā guļam. Mātes nopūtas dzirdot, viņš jūtas brīnišķīgi spēcīgs. Viņš izlec iz gultas un satver mātes roku.

„Nebēdājies, māmiņ, es esmu bagāts...“

Māte paskatās uz viņu un brīnās. Viņas dēliņš ir balts, kā eņģelis, sudrabotiem svārciņiem, zeltītām pogām un zābaciņi tam tādi — sarkani, no mīkstas ādas, briljanta sprādzēm...

„Cik tu esi skaists, Jēcīt!“ māte brīnās. Kaķīts pieslienas pie viņa kājām. Te kāds atver ātri durvis.

Buņģis, aizelsies, ieskrej istabā...

„Atdod manus svārkus, übadze!“ Buņģis brēc. Cibiņam metas bail, ka Buņģis skaistajiem svārkiem nenorauj piedurkni. Viņš gan zina, ka tie nav vis Buņģa, bet viņa paša svārki. Tomēr viņš velk spīdošos svārkus nost, atdod tos Buņģim, kurš, tos ātri uzvilcis, izskrej ārā, kur to gavilēm zēnu bars saņem.

„Buņģis ir mūsu ,ģenerals’, urrā! ..“

Viņš dzird, ka zēni sāk karot. Kāds sit uz skārda gabala, it kā uz bungām. Tad viss top klusu...

Galdnieks sāka ēvelēt. Cibiņš pamodās. Viņš ātri piecēlās un izgāja. Snaudiens, kurš vilkās kādu ceturtdaļstundas, bija viņu spēcinājis.

Bija jau krēsla. Skolas logos mirdzēja uguns. Skolas bērni jau mācījās uzdevumus uz rītu. Debess bija noskaidrojusies. Tik rīta pusē dusēja vēl mākoņi. Mazuliet sala. Cibiņš nodrebēja. Viņš tecēja ātri uz skolu.

Skolas priekšiņā Cibiņš apstājās. Viņam bija bailes iet klasē. Piedurkne tam bija tiklab kā pavisam norauta. Kādus smieklus viņš, klasē iegājis, saceltu, to Cibiņš it labi zināja. Mechaniski tas satvēra maizes kambara durvju kliņķi un atvēra durvis.

Viņam gribējās ēst...

Durvīm līdzās uz plauktiņa atradās spičkas un maza lampiņa. Cibiņš iededzināja lampiņu, aizvēra durvis un uzmeklēja savu maizes kuli. Tā bija gluži sarāvusies. Viņā vairāk nekā neatradās, kā sakaltusi maizes doniņa un veca taukaina avīžu lapa, kurā māmiņa pirmdienā bija ievīkstījusi kaņepes. Pēdējās kaņepes viņš jau pusdienā bija apēdis...

Cibiņš nogrieza ar veco salieceni no doniņas riciņu, apsēdās uz kādas kastes un, savā ēnā raudzīdamies, sāka ēst. Bet viņam likās, ka šās sakaltušās maizes kumosi viņa ēstgribu vēl pavairotu, ka šīs sausās garozas viņam atgādinātu īsto ēdienu, — garšīgu maizi un pavalgu...

„Vai tad šis izsalkums bus mūžīgs?“ Cibiņš domāja, „vai viņam nekad, nekad nebūs gala? ..“

Viņš paskatījās uz Buņģa lādi un nodrebēja... Kā tur visa nebija! Tur bija šķiņķis, — cepts un vārīts, tur bija sviests ar baltu pienu, un pašā stūrītī atradās krūzīte, tajā bija medus... To visu Cibiņš bija noskatījies. Briesmīgais izsalkums, kā kāda ļauna vara, pievilka Cibiņu pie Buņģa lādes.

Izsalkuma tam iekšas raustījās...

Te viņš iedomājās savu eņģeļa apģērbu, kuru tas sapnī bija valkājis, un viņam metās kauns. Viņš garā redzēja māti, kura ēd tāpat sausu maizi, reti kad uzsilda kāpostus, kura tomēr pacieš, kura viņam bija cieši piekodinājusi: „Neaiztiec svešas mantas!!!“ Viņam bija kauns: tas bija gribējis zagt – – – –

Bet tomēr, tomēr viņam gribējās ēst – – – –

Briesmīgais, drudžainais izsalkums viņu atkal pārņēma. Kā apmāts viņš piecēlās, piegāja pie Buņģa lādes un lūkoja pacelt vāku. Lāde nebija aizslēgta: vāks cēlās...

Pirmā acumirklī, lādē lūkojoties, Cibiņam bija tā ap dūšu, it kā kad tam vajadzētu visu, kas lādē no ēdamā atradās, aprīt, lai apklusinātu savu izsalkumu. Viņš gribēja jau sniegties pēc šķiņķa, bet uz reizi viņā sacēlās riebums pret visu, visu, ko cilvēks bāž mutē. Viņš nolādēja dabu, un viņam vairs negribējās ēst... Kāds savāds sauss saldums pildīja viņa muti... Bez spēka viņš atkrita uz kādas citas lādes un lūkojās domīgi lampiņas drūmajā liesmā. Augšā, taisni pār lampiņu, pie baltajiem griestiem locījās melni pavedieni: tie bija smirdošo dūmu pakrēšļi. Kāds liels zirneklis, plaši izplēstām kājām, čāpāja gar sienu.

„Lapsām ir savas alas, putniem ir savas ligzdas...“ Cibiņš iedomāja. Māte šo pantu bija daudz reiz lasījusi un pie tam apraudājusies. Arī viņam, šiem Kristus vārdiem prātā šaujoties, palika silti ap sirdi. Bet raudāt viņš vairs nevarēja. Viņš sajuta riebumu pret visu. Pasaule viņu jauniņu, kurš pēc dzīves priekiem slāpa, jau nelaikā mērdēja un vārdzināja...

Klasē sāka rībēt un klaudzēt. Durvis tika atrautas. Un pāris zēnu, smiedamies un trokšņodami, ieskrēja priekšiņā.

Cibiņš sabijās. Viņš gribēja aizvērt Buņģa lādes vāku, bet savāds riebums viņu atkal pārņēma. Drudžainā žults viņu drebināja. Viņš izstiepa roku, bet tam trūka spēka...

„Ak, tu pagāns!“ Buņģis, durvis atvēris iebrēcas, „to jau es domāju! Vai nu tāds übags bez zagšanas!

Sātans! ..“

Viņš iezvēla Cibiņam reiz pa muguru, ka nodimdēja vien, sita tam vēl pa vaigu un tad iespēra ar kāju. Cibiņš vaidēdams aizkrita aiz kastēm...

„Kas tad cits manu jauno nazi nozaga kā Cibiņš!“ Buņģis kliedza un aizsvieda ar lielu troksni lādes

vāku, „tūliņ iešu pie skolotāja!“

Daži zeni un meitenes, troksni izdzirduši, pieskrēja pie durvīm.

„Ķas tur?“ kada meitene jautajā.

„Ē, zaglis!“ Buņģis smiedamies izsaucās un spraudās caur skolnieku puli...

Par brītiņu skolotājs un Buņģis ienāca kambarī. Cibiņš sēdēja uz lādes, elkoņus uz ceļiem atspiedis, acis rokām aizsedzis.

„Mēs ar Ģeņģeri nācām launagā... Uz reiz es redzu, Cibiņš sēž pie manas lādes. Lāde vaļā... Geņģers var liecināt...“ Buņģis sūdzējās.

„Kuš, pagaid’, kamēr es tevi jautāju,“ skolotājs Buņģim uzsauca. Viņš paskatījās uz Cibiņu, kurš bāls, drudžainām acīm raudzījās, kuram norautā piedurkne gar sāniem karājās, un sajuta ar šo nabadziņu līdzcietību.

„Cibiņ, nāc man līdz!“ skolotājs teica.

Cibiņš lēnām piecēlās un, acis nodūris, gāja caur zēnu un meiteņu pūli, skolotājam pakal. Buņģis vēl paguva iegrūst Cibiņam ar dūri sānos.

„Tibiņ,“ Sapuliņš mīlīgi žēlā balsī iesaucās un aizkāra Cibiņa roku. Sapuliņa acīs iemirdzējās asaras.

Skolotāja rakstāmā istabā ienācis, Cibiņš it ka atdzīvojās. Puķaini tapsēta, gaiši apgaismota silta istaba viņu apsveica it kā paradīze. Skolotājs apsēdās pie galda un Cibiņu cieši uzlūkodams, jautajā:

„Saki, kāpēc tu gāji pie Buņģa lādes? Tu gribēji zagt? ..“

Cibiņš gribēja teikt „jā“, bet viņš apdomājās. Viņš jau bija gribējis tik apmierināt savu briesmīgo izsalkumu.

„Nē! ..“ Cibiņš atteica.

„Ko tad? ..“

„Man gribējās ēst! ..“

„Nu tad tak tu gribēji zagt.“

„Pats nezinu, kā tas viss notika...“ Cibiņš čukstēja.

„Saki labāk patiesību, atzīsties! Tad sods bus vieglāks...“

„Skolotajā kungs... es nezinu... rīta... man ir slikti ap sirdi...“

„Kas tev tos svārkus pārplēsa?“

„Karā pārplīsa...“

Skolotājs pasmaidīja.

„Kad tev ēst gribējās, kāpēc tu nenāci pie manis un nelūdzi? ..“

„Man bija kauns! ..“ Cibiņš čukstēja.

„Kauns? ... Kauns ir zagt, bet ne palīga meklēt... Par sodu tu stāvēsi rītā visu pēcpusdienu kaktā un sestdienā saki mātei, lai viņa pirmdien atnāk šurp... Nu ej, es pateikšu Līzei, lai tev padod ēst....“

Cibiņš sāka raudāt. Bet tad viņš saņēmās, noslaucīja asaras un izgāja klasē. Buņģa un tā biedru, no kuriem Cibiņš ļoti bijās, tur nebija. Viņš apsēdās uz sola. Viss, kas šodien bija noticis, tam izlikās kā sapnis. Gar krāsns stūri pāris meiteņu paskatījās uz viņu un sāka ņirgāties. Viņa biedri skatījās uz viņu it kā pārmezdami: „Zaglis! .. I — zaglis! ..“

Viņam likās, ka arī Kristus, kura bilde pie sienas bija uzkārta, uz viņu raudzījās...

„Es esmu tas labais gans...“

„Un es esmu zaglis!“ Cibiņš domāja, „man rītā jāstāv kaktā... ir jābēg labāk prom!..“

Cibiņš pieceļas un izgāja. Sapuliņš gāja viņam pakaļ un pagalmā žēli jautāja: „Kulp tu ieti, Tibiņ, kulp tu ieti? ..“

Bet Cibiņš vairs nedzirdēja sava biedra šļupstoša sauciena. Viņš bēga...

Līdz mājām, kur viņa māte dzīvoja, bija kādas sešas verstis pa lielceļu, un taisni pa tīrumu un mežu ceļiem, caur Laskumiem, četras verstis ko iet. Cibiņš nodomāja iet pa taisno ceļu. Viņš gāja ātri, bet reizām viņam uznāca trīsas. Izsalkuma viņš vairs nesajuta.

Iedams viņš pārdomāja: „ko teiks skolotājs, kad dabūs zināt, ka Cibiņš aizbēdzis? Ko teiks māte, kad es nakts laikā pie viņas ieradīšos? ..“

„Bet kurp tad lai es citur eju?“ viņš domāja un lūkojās izmisis visapkārt. Atbilde bija nakts, visapkārt nakts...

Tad viņš tecēja atkal tālāk.

Silā nonācis, viņš jutās gluži piekusis. Sals arvien vairāk pieņēmās. Sniegs jau čirkstēja apakš viņa kājām. Viņa pastalas sasala kā rags un saknieba viņa kāju pirkstus kā knīpstangās. Vēl pāri simts soļus viņš tecēja pa meža ceļu, tad viņš apstājās; tālāk viņš nespēja iet...

Miegs – – – savāds maigums viņu pārņēma. Viņš apsēdās zem kādas egles, sāka šņukstēt, bet tūliņ apklusa, maigums bija tik salds – – salds...

Malkas cirtēji atrada Cibiņu nosalušu,…

German

Die Schlacht an der Knipska
Translated by Elfriede Eckardt-Skalberg

 

In der Kammer, in der die Truhen und Brotsäcke der Schüler aufbewahrt werden, sitzt ganz hinten ein dickes gesundes Mütterchen, ein braunes eigengewebtes Tuch um die Schultern, ein wollenes in der Stadt gekauftes auf dem Kopf, und sieht zu, wie ihr Sohn seine Bohnensuppe schlürft....

 

coming soon!

  • Country in which the text is set
    Latvia
  • Bibliographic information
    Uaunatnes Literatura No. 43. Riga 1927
  • Translations

    Language Year Translator
    German 1922 Elfriede Eckardt-Skalberg

  • Year of first publication
    1897
  • Place of first publication
    Riga