Print

Freska geležinkelio stotyje

Original Text

Tu, šermukšni, nebūk toks baisingai raudonas!
H.Č.

 

O koks, koks, sakyk, mano broli,
turėčiau aš būti dabar?
Žinau, jau rytoj pasikeisiu,
rytoj būsiu dar baisingesnis,
būsiu žalias, raudonas ir juodas
su atspalviu.

Bet iš kur man paskolint akis,
Kur pasiskolint man naują drabužį,
apavą, tegul ir medinį, bet tikrą,
kad galėčiau ateit pas tave per lietų?

Šaltas yra lietus stotyse,
šaltas guolis, kur knarkia kinivarpos,
o reikės, reikės dar miegoti kitur,
po supuvusiais lapais, svetimom
violončelėm, po šerkšnu ir žvaigždėm,
kurios neįskaitomos.

Pila ir pila iš televizoriaus
šaltą prakaitą kibirais ir niekotėm,
žliaugia iš perpjautų vidurių
nenumaldomos aimanos,
sielvartas ir neviltis,
jinai raudonesnė už įkaitintą geležį, –
tai kodėl, brolau, taip gražu
šiam pasauly?

Kas galėtų man atsakyt,
stovi vien maišais apsigobę,
žmonės, permirkę kiaurai, bet aš
nedvejoju pats save į pasaulį išvaręs,
šleivas angelas, perskeltanagis.

Alksnis dar gali duot man žievės,
drebulės dar užžiebs man degtukų,
baukšti žuvis ant prekystalio
dar gali virsti metafora.

Bet kokia galia, sakyk, gena
į dar tamsesnes spalvas, į debesį,
ten, kur pasiklydęs garvežio vaikas
rauda taip purvinai apsirengęs?
Vanduo dar galėtų paskolint man burną,
aš kalbėsiuosi su lietum,
parašysiu jam tūkstantį žodžių
mėlyniausiu pasaulyje rašalu
nusipirksiu kregždutę ir lazerį.

Tie, kurie buvo balti, jau pajuodo,
tie, kur buvo žali, jau numirę,
tie, kur matė mane, išsigando.

Vienas akmuo, viena saulė, vienas arklys, –
jie sustojo prie geležinkelio,
jiems nereikia pieštukų nei rašalo,
nei giesmės, kuri pramuša ledą.
Sniego laukia pasaulis, šerkšno laukia akis,
kregždės lekia tolyn, niekas jų negrąžina,
apie vienatvę gražiau parašys mergaitė,
tai sudie, dabar aš esu geležinkelis.

English

Fresco In A Railway Station
Translated by Kerry Shawn Keys

                       You, rowan-tree, don’t be so terribly red!
              -- H.C. (Henrikas Cigriejus)  

How, tell me, brother,
how should I look now?
I know, no later than tomorrow,
I’ll have changed. Tomorrow I’ll
be more terrible, green, red
and black in different shades.

Who will lend me eyes.
Where will I borrow new clothes,
real shoes even if they’re wood,
so I can come to you in the rain?

Cold the rain in railway stations,
cold the bed where bark beetles snore.
I know, the day will come to sleep elsewhere,
under rotten leaves, foreign cellos,
under hoarfrost and stars,
indecipherable.

They keep pouring cold sweat
from the TV, buckets and tubs
gushing from severed bowels
a relentless moaning,
sorrow and despair,
redder than red-hot iron---
so why then, brother,
is the world so beautiful?

Who’s to answer me, covered
with plastic bags, standing
soaking wet, but I won’t hesitate,
self-banished to this world,
bandy-legged angel, cloven.

An alder tree can give me its bark,
an asp will light my matches,
a fearful fish on a counter
can still become a metaphor.
                                                                      
But, tell me, what force drives
me into even darker colors, into the cloud
where the lost child of a locomotive
is weeping, clothes all soiled?
Water could still lend me a mouth.
I’ll talk to the rain,
write a thousand words for it
with the bluest ink in the world
buying a little swallow and a laser.

Those that were white are now black,
those that were green are already dead,
those that saw me, scared.

One stone, one sun, one horse---
they stopped at the railway,
they don’t need pencils or ink,
nor a song to break the ice.
The world waits for snow, the eye for frost,
the swallows are flying away, nothing to bring them back,
loneliness would be more beautifully written by a girl,
so goodbye, now I’m the railway.

Latvian

Freska dzelzceļa stacijā
Translated by Knuts Skujenieks
 
Tu, sērmūksli, neesi
tik baismīgi sarkans!
H.Č.
 
Bet kādam, kādam, saki, mans brāli,
man tagad vajaga būt?
Es zinu, rītu jau izmainīšos,
rītu būšu vēl baismīgāks,
būšu zaļš, sarkans un melns
ar nokrāsām.
 
Bet kur man aizlienēt acis,
kur man aizlienēt jaunas drēbes,
apavus, kaut vai no koka, bet īstus,
lai varētu aiziet pie tevis pa lietu?
 
Salts ir stacijā lietus,
salts guļamais, kurā krāc mizgrauži,
bet nāksies, nāksies vēl gulēt citur,
zem puvušām lapām, svešiem
violončelliem, zem sarmas un zvaigznēm,
kuru jēgu neizlasīt.
 
Pil un pil no televizoriem
salti sviedri spaiņiem un silēm,
gāžas no pāršķeltiem vēderiem
neremdināmas vaimanas,
bēdas un bezcerība,
tas ir vēl sarkanākas par kaitētu dzelzi, -
tad kādēļ, brālīt, tik skaisti
ir šajā pasaulē?
 
Kas man varētu atbildēt,
stāv vien ar maisiem apsegušies
ļaudis, caurcaurēm izmirkuši, bet es
nešaubīdamies pats sevi izmetis pasaulē,
greizkājis eņģelis, šķeltnadzis.
 
Alksnis vēl var man dot mizu,
apses vēl uzdegs man sērkociņu,
bailīgās zivis uz letes
vēl var pārvērsties metaforā.
 
Bet kāda vara, teic, dzen
vēl tumšākās krāsās, mākonī,
tur, kur noklīdis vilciena bērns
raud, tik dubļaini apģērbies?
Ūdens vēl varētu aizdot man muti,
es parunāšos ar lietu,
uzrakstīšu tam tūkstoš vārdu
ar viszilāko tinti pasaulē,
nopirkšu bezdelīgu un lāzeri.
 
Tie, kas bija balti, jau nomelnēja,
tie, kas bija zaļi, jau nomira,
tie, kas redzēja mani, izbijās.
 
Viens akmens, viena saule, viens zirgs, -
tie apstājušies pie dzelzceļa,
tiem nevajaga ne tintes, ne zīmuļa,
ne dziedājuma, kurš caursit ledu.
Sniegu gaida pasaule, sarunu gaida acis,
bezdelīgas trauc tālāk, neviens tās neatsauc,
par vientulību skaistāk uzrakstīs meitene,
nu ardievu, tagad es esmu dzelzceļš.

Swedish

En fresk på en järnvägstation
Translated by Ulf Eriksson, Anna Harrison, Mikael Nydahl, Carina Nynäs, Liana Ruokyte, Casper Udmark

    Du rönn, var inte så vidrigt röd!
            Henrikas Čigriejus


Och hur, säg min bror, hur
borde jag te mig nu?
Jag vet, redan i morgon förvandlas jag,
i morgon blir jag ännu vidrigare,
jag blir grön, röd
och skiftar i svart.

Men var skall jag låna ögon,
var skall jag låna ny dräkt,
ordentliga skor – om så bara av trä –
så jag kan komma till dig genom regnet?

Kallt är regn på stationer,
kall är bädden där barkborrar snarkar,
det blir till att sova på annan plats,
under ruttna löv, under främmande
stråkinstrument, under rimfrost och stjärnor
som inte kan tydas.

Ur teven forsar
kallsvett hinkvis,
ur uppskurna inälvor väller
otröstlig klagan,
sorg och förtvivlan
rödare än glödgat järn, –
så varför, min bror, är det så vackert
i denna värld?

Vem kunde svara mig?
Folk står ju klädda i säckväv,
genomblöta, men jag,
en ängel på krumma ben, femtåig,
ångrar inte att jag slungade mig till världen.

Alen har ännu bark att ge mig,
asparna stickor att tända,
en skräckslagen fisk till försäljning
förblir en god metafor.

Men vilken kraft, säg mig, driver
mot allt mörkare färger, mot ett moln
där lokomotivets vilsna barn
gnyr i smutsiga kläder?
Kan vattnet ännu låna mig mun
skall jag tala med regnet,
skriva till det tusen ord
med det blåaste bläcket i världen,
köpa mig svala och laser.

De en gång vita har redan svartnat,
de gröna har dött,
de som såg mig förskräcktes.

En sten, en sol, en häst, –
de har stannat vid järnvägen,
de behöver ingen blyerts, inget bläck,
ingen sång som bryter genom isen.
Världen väntar snö, ögat frost,
svalorna flyger iväg, ingenting för dem tillbaka,
om ensamheten skall en flicka skriva vackrare,
så farväl, nu är jag väg av järn.

1992.iv.10

  • Country in which the text is set
    Lithuania
  • Featured locations

    Palanga (Palanga)
    Ricieliai (Ricieliai)

  • Impact

    The mood of this poem reflects a difficult period of self-identifying, when Lithuania regained its independence ("i will be green, red and black with undertone"), when the soviet army was marched off, the tragedy when ferry "Estonia" sunk (at that time the poet lived in the isle of Gothland). The parlellism of nature and man’s life conveys feelings,emotions are emphasized through colors and the opposition between civilisation and nature. The polemic tone of the poem is inspired by a poem about a rowan, of another Lithuanian poet Henrikas Čigriejus.

    Sigitas Geda is considered to be one of the most important figures of Lithuanian literature. His creative work is a great Lithuanian national cultural value. His voice stood out in front of others, his exceptional relation with Lithuanian culture, ethno genesis, language and religion provoked and gave birth to a cultural field that stood up under the years of Soviet occupation. The poets merit is breaking many stereotypes about poetry and its forms. You can call him one of reformers of poetry led by the generation of Vytautas P. Bložė,Marcelijus Martinaitis and others. Very often it is nearly impossible to translate the poems of S. Geda, for their many contexts and his own multicultural myths. For this reason authors comments on his poetry become another important part of his creative work.

  • Balticness

    Sigitas Geda was a unique poet. He was in constant search for answers to his questions, such as the identity of nation, genesis of language, relations between nations and their cultures, linguistic ties, parallels of man and nature, origins of religion, etc. Lithuanian language is not marinistic. Sigitas Geda gave a lot of his attention to the sea, which he saw as a primordial element, a link between northern tribes, a place, from which many things came or were originated in it (in various manners). Following the Indo-European prehistory he unified the great myths of various nations, archetypes, symbols, manipulated etymology, saw the ancient and the modern history, one and many tribes at the same time, thus making his individual myth. His poetry is multi-plane and polyphonic, significant to whole region of Baltic.

    Erika Drungyte

  • Bibliographic information
    Form the collection "Jotvingių mišios", Vilnius: Andrena 1997
    All poems by Sigitas Geda are included in the selection “Angelas krintantis Palangoj”, Vilnius 2001.

     

  • Translations
    Language Year Translator
    English 2002 Kerry Shawn Keys
    Latvian 2004 Knuts Skujenieks
    Polish 2002 Joanna Tabor
    Swedish 2001 Ulf Eriksson, Anna Harrison, Mikael Nydahl, Carina Nynäs, Liana Ruokytė, Casper Udmark
  • Year of first publication
    1997
  • Place of first publication
    Vilnius